lv
lv
lv
lv

Darbinieku emocionālais stāvoklis: cik liela nozīme ir apkārtējai videi un kā uzņēmumu vadītāji var palīdzēt?


2020. gads mums visiem ir atnesis iespēju pievērsties tādam jautājumam kā “darbs birojā vai attālināti?”. Šis temats ir kļuvis par ļoti populāru diskusiju, aptaujas anketu, viedokļu avotu un sarunu tematu. Tā kā Mūkusalas Biznesa Centrs nodarbojas ar biroju iznomāšanu, tad es, kā šīs nozares pārstāve, vēlos padalīties ar saviem viedokļiem par šo populāro tematu.



Mēs ikviens vēlamies justies emocionāli labi – vai tas ir mājās, vai darbā, vai atpūšoties pie jūras. Tas faktiski nozīmē, ka jebkurā vietā, kur mēs atrodamies, mums ir jājūtas labi. Arī uzņēmumā, kurā mēs strādājam, arī darba vietā – vai tas ir savs kabinets, vai tā ir vieta lielākā telpā, sēdvietā sapulču zālē vai savās mājās izveidotajā darba vietā. Reizēm nākas saskarties ar viedokli, ka tas “labi” ir jānodrošina kādam citam. Piemēram, valdībai, partnerim vai darba devējam. Tomēr ikvienam no mums ir atbildība par savu emocionālo labklājību mijiedarbībā ar visu pārējo parūpēties pašiem. Uzņemties atbildību par savu izglītību, profesiju un darba devēja izvēli, darba vietas atbilstību savām vajadzībām un mainīt to, kas ilgstoši neļauj justies emocionāli labi.


Maslova vajadzību piramīda


Ja mēs raugāmies uz jušanos “labi” birojā no iznomātāja viedokļa, tad, manuprāt, iznomātājs ir atbildīgs par to, lai tiktu apmierinātas darbinieku pamatvajadzības. No Maslova vajadzību hierarhijas  viszemākā slāņa tās ir vajadzības pēc telpas, gaisa, ūdens, siltuma, veselības un barības. Iznomātāja atbildība ir nodrošināt, lai iznomātajās biroja telpās būtu labs gaiss, lai būtu patīkami vēsi karstā laikā un silti aukstā laikā. Rūpīgs un atsaucīgs iznomātājs pievērsīs uzmanību tam, lai tiktu nodrošināta gan iekštelpu, gan ārtelpas uzkopšana, inženierkomunikāciju atbilstoša darbība, kā arī lai jebkuras apgrūtinošas situācijas tiktu novērstas, neietekmējot darbinieku ikdienas darbu.


No veselības viedokļa iznomātājs rūpēsies, lai darbiniekiem būtu pastaigu un atpūtas vietas brīvajos brīžos, lai būtu nodrošinātas ēdināšanas un sporta aktivitāšu iespējas. Mūkusalas Biznesa Centrā esam izveidojuši arī īpašas smēķēšanas nojumes, lai nodrošinātu to, ka smēķētāji atrodas pietiekamā attālumā no gājēju ietvēm, ieejas durvīm ēkās un biroju logiem, tādējādi netraucējot nesmēķējošo cilvēku labsajūtai.


Ja iznomātājs ir nodrošinājis visas augstākminētās vajadzības, tad nākamais darbinieka vajadzību līmenis darba vietā ir darba devēja atbildība – tā ir drošība (alga), atbalsts, komunikācija, atzinība, attīstība un visas pārējās “iracionālās” vajadzības, lai darbinieks justos “labi”. 


Čempioniem – čempionu paradumi


Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši, ka kamaniņu braucēji, lai sasniegtu visaugstākos mērķus, dotos uz lielveikalu un par akcijas cenām nopirktu tur pieejamās kamaniņas, ko izdalītu savai komandai – sak, nu, tad aiziet – rādiet, ko varat?


Tieši tā bieži notiek birojos. Pieņemsim, ka uzņēmumā ir darba galdi – visiem vienādi. Iedomājies – tu esi jauns, tikko pieņemts darbinieks, un tiec nosēdināts pie šāda darba galda. Bet izrādās, ka tu, sēžot pie šī galda, nevari sakrustot kājas, bet, ja krēslu noregulē zemāk, tad ir ļoti neērti strādāt pie datora. Sākumā tu par to nedomā – galu galā esi jauns darbinieks un vēlies sevi pierādīt, vēlies sasniegt rezultātus, lai tiktu atalgots. 


Paiet kāds laiks, bet šī mazā neērtība ir kā akmentiņš kurpē vai zirnis zem matrača. Neērtības sajūta lēnām, neatgriezeniski pieaug, un tas ar laiku atspoguļojas arī darba rezultātos. Un, visticamāk, tu nevienam nemācēsi izskaidrot, kāpēc darbā “kaut kas nav kārtībā”.

 


Bet patiesībā stāsts jau nav par galdu vai krēslu, vai apgaismojumu birojā, bet stāsts ir par to, vai darba devējs ir gatavs nākt pretī saviem čempioniem, palīdzēt viņiem sasniegt mērķus, pielāgot darba vietas viņu vajadzībām un ik pa laikam apvaicāties, vai esošie darba apstākļi ir piemēroti. Ja cilvēks strādā, piemēram, zvanu centrā, tad dators ir viņa instruments. Telefons ir viņa darba instruments. Austiņas, datorpele, galds, krēsls ir ikdienas darba instrumenti. Un ar šiem instrumentiem efektīvi var strādāt tikai tad, ja tie ir maksimāli pielāgoti darbiniekam. Tieši tāpat, kā kamaniņas mūsu čempioniem. 


Ja mēs izveidotu aptauju – kādu krēslu vai galdu tu izmanto, strādājot no mājām, kāda būtu tava atbilde? 


Svarīgie jautājumi


Esmu daudzkārt dzirdējusi, ka darba devēji stāsta par veiktajām darbinieku aptaujām, kurās vaicāts – cik procentus no nedēļas darbinieki labprāt strādātu no mājām, vai cik procenti no darbiniekiem strādā no mājām, vai cik procenti atbalsta darbu no mājām un cik procenti to neatbalsta. Diskusijas un pētījumi noteikti vēl turpināsies. Bet man ir daži ļoti svarīgi jautājumi: kāpēc darba devēji nestāsta par to, ko viņi darīs, lai VISI darbinieki atgrieztos ikdienas komandā, ikdienas komunikācijā un strādātu no biroja? Ka darba devējs ir gatavs pielāgot biroju, veikt, piemēram, apgaismojuma aprēķinus un pielāgot to darbinieku vajadzībām? Izveidot darbinieku vajadzībām atbilstošu darba vidi, atmosfēru, sniegt emocionālo atbalstu, palīdzēt tikt galā ar stresu un palīdzēt darbiniekiem justies “labi”.


Vai darba devējs ir gatavs ieguldīt telpās, lai, piemēram, nodrošinātu lielāku platību uz vienu darba vietu? Vai darba devējs ir gatavs birojā nodrošināt klusas atpūtas telpas, ērtas virtuves, darbinieku vajadzībām pielāgotas mēbeles un darba instrumentus, un varbūt pat telpas, kur darbinieks var darba laikā nosnausties? 


Vai darba devējs jau tagad domā par to, kā parādīt saviem darbiniekiem, cik viņam tie ir svarīgi, lai darītu visu, lai  pulcētu tos kopā, lai stiprinātu komandas garu, ticību uzņēmuma vērtībām un stratēģijai? Domāju, ka jebkurš darba devējs būs daudz priecīgāks, ja darbinieki aizmiglotas guļamistabas sienas vietā ar lepnumu rādīs ZOOM platformā sava biroja sienu ar skaistu uzņēmuma logo pie tās. 


Darbinieki jutīsies “labi” tikai mijiedarbībā. Ar darba devēju un tā pieņemtajiem lēmumiem. Tāpēc, manuprāt, ilgtermiņā uzvarēs tie darba devēji, kuri pratīs pielāgoties. Un ne tikai tad, kad beigsies ārkārtas stāvoklis. Bet vienmēr.